Drīzumā uz mūsu ekrāniem parādīsies diezgan labās, tomēr ne pārlieku pazīstamās stratēģijas ar lomu elementiem King Arthur: The Role Playing Wargame otrā daļa, kas pēc izstrādātāju vārdiem, būs lielāka un labāka lielākajā daļā spēles aspektu. Ko no tā mums vēsta spēles prologs – Dead Legions?

Pirms sākam runāt par detaļām, jāmin, ka dažādu iemeslu dēļ man diemžēl neizdevās laicīgi iepazīties ar pirmo King Arthur daļu, tādēļ prologa iespaidi būs lasāmi no mazliet padumja Karaļa Artura spēļu pasaules iesācēja viedokļa.

Romas ķibeles

Dead Legion par drošsirdīgo un cēlo karali Arturu ir vien pāris atsauces – stāsts šeit centrējas uz Romas Impēriju, pareizāk, uz tās Anglijā esošo valdi. Pārāk daudz vēsturiskā perfekcionisma un reālisma gaidīt nebūtu ieteicams, jo spēles visums atrodas pasaulē, kur visi tā laika mitoloģiskie radījumi, spēki un fenomeni eksistē, ik pa laikam uzkāpjot uz varžacīm kā mūsu galvenajam varonim – Septimam Sullai, tā arī Romas Senāta biedriem. Godīgi sakot, es nevarētu pateikt, cik daudz no mitoloģijas un Romas infrastruktūras ir kaut nedaudz kārtībā, tomēr pēc tīrās detalizācijas un sīkumu, kas ieguldīti šajā spēles daļā, domājams, ka Paradox nav ļāvuši kasi pamest pilnīgam pusfabrikātam.

Lai nu kā, aptuvenais stāsts vēsta par drūmu ainu – Romas daļai Anglijā no ārpuses nepārtraukti uzbrūk negantā piktu armija un pašu karaspēks ik brīdi sarūk. Spējīgo karavadoni, Sullu pēdējo pārstāvi, nodod pašu gļēvulīgie un mugurās nažus durošie biedri, pametot kaujas lauku baismi milzīgā kaujā. Šķiet jau, ka viss ir zaudēts, varonis mirs un pat akmens statujas sāks raudāt, tomēr no nāves aukstajām ķetnām Sullu izglābj sižetiski izdevīgs vecais, viedais vīrs, kas dod viņam spēkus atgriezties Romas un pacelt valsti tās iepriekšējā cēluma, mākslinieciskuma un vispārēji izvirtīgajā statusā.

Atturoties nosmacēt lasītāju ar sižetiskās ekspozīcijas izvirdumiem, Dead Legions scenāriskā daļa ir vairāk vai mazāk interesanta, tomēr, godīgi sakot, mazliet savdabīgi noformēta. Aizmirstiet jebkādus muļķīgus cutscenus, dramatiski pieraudātas action ainas un citas mīkstiem ākstiem domātas lietas – te mēs sastopamies ar skaisti un emocionāli ierunātiem teksta palagiem, kas skaisti dokumentē dažādās leģendārās Romas situācijas un piedzīvojumus, kuros raujas iekšā labais personāžs. No mūsdienu krāšņā laikmeta šāda pieeja varētu šķist smieklīgi vienkārši, tomēr to vairāk vai mazāk attaisno neticami lieliskais, pat vietām grandiozais ieskaņojums. Visas balsis ir veikli piemeklētas, lai izstarotu veclaicīgu episkumu un ausu bungādiņas masējošu tembru. Pilnam komplektam tikai vajadzēja noalgot Frīmena kungu.

Daļa no personāža attīstības ir dažādās izvēles, ko viņš var veikt, darot labus vai ļaunus darbus un attiecīgi soļojot pa godīguma vai tirānijas ceļu. Uzteicams fakts šeit ir tas, ka izvēles pārsvarā nav apsurdi vienbalsīgas, respektīvi, no sērijas “Vai vēlies kaķēnu nocelt no koka vai izšķaidīt viņam smadzenes ar revolveri?” Dažreiz pat šķiet, ka sākumā labvēlīgās izvēles atlido atpakaļ ar bumeranga efekti. “Aha, izglābsim nabaga veco vīru no mistiskās šamanes, kas sauc viņu par nodevēju. Hmm, ļaunajai šamanei tas nepatika un viņa mūsu valstij pieteica karu.”

Šajā visā slavinošajā monologā ir tikai viens aizķeršanās punkts – pats stāsts. Jā, tas ļauj spēlei iet uz priekšu un atsevišķas epizodes bija ne pa jokam intriģējošas, tomēr nevienā brīdī nešķita, ka marionetēm uz spēles galda būtu dziļš un emocionāls raksturs – pārsvarā, visi cilvēki atpazīstami pēc vārda un viņu vēlēšanās vai nevēlēšanās nogalēt galveno varoni vien. Visu, protams, nevar gribēt, tāpēc jāatzīst, ka Dead Legions vienalga ir krietni spēcīgāks drāmas stāstīšanas aspektā nekā kvantums ar citām vispārēji atzītām stratēģijām.

Sāls un pipari

Beidzot ļaujoties pašam ekstraktam – King Arthur II: Dead Legion procesam – jāsaka, ka tas ir vismaz interesants. Fundamentāli RTS un RPG mikslis pēc manas informācijas daudz neatšķiras no priekšgājēja, tomēr, tā kā raksta tapšanas laikā King Arthur Collection vēl stāv neaiztikta, nāksies otrās daļas prologu novērtēt pēc tās individuālā snieguma. Tātad spēle ir sadalīta divās daļās, kuras no virspuses atgādina Total War sēriju. Pirms ieiešanas jebkādā kaujā kontrolēta tiek tāda kā milzu uz gājieniem balstīta galda spēle, kurā kā kolosi pārvietojas palielināti leģionu komandieri. Šajā vairāk stratēģiskajā fāzē bez pasaules apceļošanas varam slēgt netīrus līgumus ar sabiedrotajiem un oponentiem, par netīro zeltu veikt dažādu ēku būvi un, kas ir svarīgākais, nodarboties ar dažādiem varonīgiem un ne tik varonīgiem uzdevumiem jeb tautas valodā – kvestiem.

Tie, kā jau minēju apskata sižeta sadaļā, pārsvarā ir neticami labi ierunāti teksti ar nelielām ilustrācijām, dodot vairākas izvēles iespējas – katru ar saviem treknajiem mīnusiem un spēcīgajiem plusiem. Piemēram, vienā no misijām aizkapa pasaulē priekšā stādijās dēmons, kurš piedāvāja manam vārgajam karaspēkam izpalīdzēt ar savu armiju, ja ļaušu šim nezvēram pēc kaujas atgriezties mūsu Saules pusē. Ja to nedarītu, varētu notikt nelāgas lietas ar mani, tomēr, izlaižot viņu ārā, krietni pasliktinājās attiecības ar tuvumā esošo mežoņu cilti, kas skaļi iebilda pret šādiem nedabiskiem aktiem. Teiksim tā – viņi vairs tik smagi neiebilda, kad iznīcināju to karaspēku un ieņēmu viņu zemi.

Ar asinīm mazgājot zobenu

Tātad kaujas– tā spēles daļa, kurā varam apmētāt pretinieka vienības ar savējām un skatīties, kā šķīst asinis, krakšķ kauli un tiek uzsistas zilas acis. Kā jau visās stratēģijās, varam paši izvēlēties, kā veidot savu karaspēku – vai tie būtu lokšāvēji, kavalērija vai šķēpmetēji – pilnīgi teorētiski varam nokomplektēt armiju pēc savas gribas. Praktiski gan gribētos teikt, ka kavalērija padarīta mazliet par vārgu – jūs neticēsiet, cik reižu man nācās iepirkt veselu staļļu kolekciju ar zirgiem, lai kompensētu zaudējumus, kas notikuši pat salīdzinoši vieglās cīņās, tāpēc ieteicams savu žokeju rotu izmantot tieši stratēģisko punktu iekarošanai. Šie punkti dod īpašniekam izcili noderīgus maģiskās burvestības, pesteļus un vienkārši skaistu uguņošanu, ar kuru izcept, noindēt vai citādi sabojāt oponentu dārgos karavīrus. Protams, klāt arī nāk pašmācītā melnā un baltā maģija, kas iekļauj gan seju nost raujošu buboņu mēra mākoni, kas var vienā piegājienā noslaucīt veselu lokšāvēju nodaļu, gan burvju vairogu, kas izlīdzina balansu, ja pretīmnākošais leģionu meistars gadījies izglītotāks maģiskās kanonādes izplatīšanā.

Zaļknābim – komandierim (pie kuriem skaitāms esmu arī es) būtu neignorēt kara lauka īpatnības, jo, lai Dead Legion kaujas daļa pārāk neatpaliktu no konkurences, tajā arī integrēti meži, upes, kalni, lejas un dažnedažādi vēl kādi pētāmi un apbrīnojami šķēršļi, kas pavisam noteikti nav tikai kosmētiska detaļa. Protams, pie reizes arī jārunā par mākslīgo intelektu, ar kuru apveltītas neganti noskaņotās ordas – vai tie būtu pikti, vai naidīgie romieši. Es varu tikai pieņemt, ka apzīmējums normal ir pēdējo gadu laikā zaudējis savu nozīmi, respektīvi, tas bija vidēji sarežģīta izaicinājuma un pieejamības sajaukums. Tagad pie it kā normālā režīma varēju ar necilu armiju gar zemi nolikt, teiksim, piktu armiju, kura novērtēta ar iespējām impossible. Bez tam tajā reizē kaut kāda iemesla labad kavalērija nolēma visas kaujas laikā gulšņāt ārpus kaujas laika un pīpēt tabaku. Tāpēc veterāniem silti ieteicams ķerties pie nightmare, lai iegūtu vismaz kaut kāda izaicinājuma sajūtu (runa gan ir tikai par šo prologu – nevis King Arthur II kopumā).

Svilinot videokartes un procesoru

King Arthur II izskatās ne vairāk ne mazāk kā fantastiski. Ja nododamies ar kadru sekundē upurēšanu dieviem, uzceļot visas opcijas līdz baismajiem Very High, tad monitorā redzamā bilde varētu parādīt vienu no skaistākajām stratēģijas spēlēm pēdējā laikā, dodot neticami sīku detalizāciju katram kareivim, katram krūmam un katrai lidojošajai nāves uguns lodei, tomēr Dead Legions norāda uz to, ka pilno spēli derētu krietni optimizēt pirms klajā laišanas – pat uz relatīvi modernas sistēmas tā nevēlējās izsniegt vairāk nekā 30 kadru sekundā – situācija, kuru nemainīja arī grafiskā grandiozuma samazināšana. Bet, ja runājam par pašu galveno – tas ir – noformējumu, tad bez šaubām jāteic, ka tas tiešām ir izdevies labs. Atmosfēra, ko rada Saules gaismojums, koku ēnas un kalnu ainavas ir dziļa un piedzīvojumu bagāta. Tāpat arī sākot līt lietum un aptumšojoties padebesim, kļūst atbilstoši drūmi un auksti. Lai nu kā – tiešām detaļām bagāti.

Kopā velkot,

King Arthur II: Dead Legions ir daudzsološs prologs kvalitatīvai PC kara spēlei, apvienojot Total War sērijas elementus ar spēcīgu lomu sistēmu. Protams, ko līdzīgu darīja arī King Arthur pirmā daļa, tomēr pēc virspusīgas aplūkošanas jādomā, ka King Arthur II varētu būt izdevies izlabot priekšgājēja kļūdas. King Arthur 2: The Role Playing Wargame varam gaidīt 27. janvārī.