Pirms pāris gadiem liela daļa spēlētāju varēja mierīgi pieņemt: “Tā, platformeru žanrs ir veiksmīgi apgūlies ērtā zārkā un vairs necelsies.” Par laimi taisnība viņiem nebija, jo pēkšņi kā no pārpilnības raga iznāca lieliski modernie paraugi 2D platformer žanram – Super Meat Boy, Braid, LIMBO – izvēlieties paši. Klāt ir jauns, izaicinošs pārstāvis – Dustforce, un varam novērtēt, ko tas nes galdā.

Sētniekam būt ir lieliski

Dustforce ne tik daudz stāsta, kā drīzāk parāda caur vecās skolas spēļu lēcu stikliem pasauli, kuras galvenā un vienīgā problēma ir visāda veida draza. Putekļi vai sakritušas lapas – tas viss ir pilnīgs ļaunums – pārvērš mūsu miermīlīgās lapsas, suņus, lāčus un akmeņus par agresīviem, valsts valodas referendumus jābalsojošiem drazu zombijiem. Tā nu komanda ar pašaizlaidzīgiem sētniekiem, apbruņotiem slotām, birstēm un pie reizes – augstas jaudas putekļsūcēju, dodas svētajā karā pret netīrību un nekārtību. Ideja, protams, ir interesanta – tā parasti nav problēma drosmīgajām datorspēlēm. Svarīgākais ir, vai šādu ne gluži asinskārajiem geimeriem pierastu ideju izdevies intuitīvi un kompetenti realizēt, nepadarot iesākumā inovatīvo domu uzplaiksnījumu par tādu kā mārketinga triku. Par prieku visiem divdimensiju lēkāšanas spēļu faniem un skumjās peldošajiem cilvēkiem, kas nevar atļauties AAA projektus, Dustforce ir savā ziņā tiešām svaiga.

Vēl tikai vienu reizi un varbūt sanāks…

No tā nepretenciozā, objektīvā viedokļa Dustforce ir Super Meat Boy darbības stila grāvējs, kurā, lai iegūtu perfektus un graciozus rezultātus, katra trase būs jāatkārto tik ilgi, kamēr pirksti zinās katru akmentiņu ceļā, izliekot taustiņu kombinācijas kā rubika kuba algoritmus. No kā tad īsti sastāv šie līmeņi? Nu, priekšā mums stāv tiešām precīzi un glīti izveidotas kalnu, nogāžu un citu šķēršļu ainavas, pie tam ar dizainu, kas ļauj arī cilvēkam bez Brūsa Lī refleksiem, iespējams, iziet to bez septiņu stundu mēģinājumiem iegaumēt visas kurmja alas ceļā. Nepārprotiet mani, lai iegūtu kāroto SS reitingu, man nācās atkārtot ceļu desmitiem, ja ne simtiem reižu, tomēr pārsvarā varēju tur vainot pats sevi: “Aha, nenospiedu laikā lēciena taustiņu.” “Velns un elle, ****! Kāpēc es paskrēju zem tā akmens?” un citas dusmu un sevis nīšanas pilnu komentāru varētu rasties spēlēšanas laikā, tomēr domāju, ka šeit izstrādātāji ir vainojami tikai tādēļ, ka viņi ir izstrādājuši savu magnum opus tik nepiedodošu un komplicētu manevru pilnu, nevis oldschool stilā praktiski neparedzamu.

Droši vien jāpievēršas tam jautājumam, kas varbūt tagad peld manu dārgo lasītāju prātos: “Kāpēc gan man vajag to pārvērtēto dubultā S reitingu, ja varu arī samierināties ar zemāku atzīmi?” Lūk, izstrādātāji ir nolēmuši, ka šādiem neveiksminiekiem nepienākas pieeja jauniem līmeņiem. Protams, Jūs varēsiet izskriet katrā no drazu pilnajām pasaulēm pāris visiem atvērto līmeņu, tomēr interesantākie no visiem atrodas aiz aizslēgtām durvīm, kuru atslēgas, protams, iegūstamas tikai tad, ja esat ieguvis perfekto atzīmi, kura tiek piešķirta tikai tad, ja varonīgais sētnieks spēlētāja pavadībā izskrien līmeni nesalaužot combo skaitītāju un nepalaiž garām ne mazāko drazas graudiņu, līdz ar to varam saprast, kāpēc ar vecās, nepiedodošās skolas platformeriem nepazīstamie cilvēki plēš matus, kauc un liek nepiedodami zemas atzīmes spēlei, kura principā izpilda visu, ko piedāvā, praktiski perfekti. Vienīgais, droši vien nāksies pāris stundas apgūt Dustforce īpatnības, raudot un īdot no nogurušo pirkstu sāpēm, lai piešautos un sāktu cerēt iekarot ātrāko trašu iziešanas rekordu topus (tas gan, visticamāk, nenotiks, jo atbildīgie par spēles izstrādāšanu paši arī piedalās rekordu uzstādīšanā).

Kā blakus piebildi jāmin tas, ka Dustforce, pārsteidzošā kārtā, ir labi spēlējama arī ar klaviatūru. Neskatoties uz to, ka, piemēram, mēģinot piebeigt Super Meat Boy bez dimantiem rotāta Microsoft licenzēta geimpada izskriet bija gandrīz neiespējami, šobrīd apskatāmā spēles ir veiksmīgi būvēta, lai arī bez īpašas perifērijas būtu pietiekamas izredzes izbaudīt virtuālos parkūrista – sētnieka piedzīvojumus. Protams, spēļu pults ir un būs spējīgāks aparāts divdimensiju formas izklaidēm, tomēr ir vērts pieminēt – tas nav dzīvības un nāves jautājums.

Krāsu un nošu buķete

Dustforce, kā jau gandrīz visi otrās dimensijas projekti mūsdienās, ir tiešām izskatīga spēle, pie tam esot pietiekami oriģināla. Ja parasti sastopamies ar spilgtiem, animācijas seriālus atgādinošiem karuseļiem, tad tagad priekšā stāv mierīgāka, impresionisma toņos krāsota izklaide. Apdomāti krāsotas ainavas fonā, viegli plūstošas kustības centrā un skaista harmonija visā kopumā. Katra detaļa ir redzama, bet reizē neizsauc uzmanību, bet strādā, lai monitora ekrānā parādītos kaut kas līdzīgs klusās dabas mākslai. Šāds noformējums arī perfekti ķīmiski salīp ar spēles procesu, atvieglojot brīžus, kad nekas neizdodas un uzsitot pa plecu ar domu, ka varbūt pasaulē notiek arī ne tikai uzvaras un veiksmju stāsti, bet arī nelaimes un skumjas lietas, kurām nav īsta iemesla. Nu, jeb vienkāršāk – Dustforce izskatās ļoti, ļoti labi.

Projekta mūzika ir paša sava albuma cienīga – daži no līmeņiem ir ieguvuši graujoši fenomenālu skaņas celiņu, kas, protams, veiksmīgi iegulstas kopējā harmoniskajā ainavā, radot kā atmosfēru, tā piedāvājot elektriskās mūzikas koncertu ausu kanālam. Tās klavieru, elektroniskās mūzikas un ik pa laikam – pūšaminstrumentu orķestris ir neapšaubāmi ģeniāli pielietots un es ceru, ka drīzumā pārdošanā parādīsies Dustforce OST.

Kopā velkot,

Dustforce teorētiski varētu būt viens no 2012. gada labākajiem platformeriem, un riskēšu to teikt jau tagad. Tās plūstošais, vien kļūdas nepiedodšais gameplay, perfekti veiktais vizuālais noformējums un grandiozais mūzikas pavadījums kopā veido atmosfērisku, interesantu un izaicinošu produktu.

Dustforce par nieka 7 eiro iespējams iegādāties Steam.